Bruklinas Bēteles darbinieki jau vairāk nekā gadu bija cītīgi strādājuši Stetenailendā (Ņujorka), lai uzbūvētu raidstaciju. Vispirms tika sagatavots būvlaukums, tad tika uzcelta liela ēka, kur izmitināt darbiniekus, un vēl viena ēka aparatūrai. Kad tas bija paveikts, brāļi sāka gādāt raidstacijai vajadzīgās iekārtas. Bet drīz vien viņi saskārās ar nopietniem šķēršļiem.

Galvenās antenas uzstādīšana izrādījās daudz grūtāka, nekā brāļi bija domājuši. 90 metru garā antena bija jāiekar starp diviem 60 metru augstiem koka mastiem. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Taču brāļi paļāvās uz Jehovu, un galu galā antena tika uzstādīta. Kelvins Prosers, kas piedalījās šajā darbā, vēlāk sacīja: ”Ja mums viss būtu izdevies jau pirmajā reizē, mēs varētu braši uzsist sev pa plecu un teikt: ”Re, kādi mēs malači!”” Brāļi bija ļoti pateicīgi Jehovam par palīdzību. Bet viņus gaidīja jaunas grūtības.

Radiofonija tolaik vēl bija bērna autiņos, un nebija viegli tikt pie rūpnieciski ražotām iekārtām. Tāpēc brāļi turpat Ņujorkā iegādājās paštaisītu lietotu raidītāju ar 500 vatu jaudu. Mikrofons bija pavisam vienkāršs — tas bija izņemts no telefona. Kādu vakaru 1924. gada februārī brāļi bija gatavi visu izmēģināt. Lai pārbaudītu aparatūru, viņi nolēma pārraidīt dažas valstības dziesmas, un viņi tās draudzīgi nodziedāja. Ernests Lovs ar smaidu atcerējās, kādu atsauksmi viņi saņēma par šo ”raidījumu”. Viņi vēl nebija beiguši dziedāt, kad viņiem piezvanīja Džozefs  Raterfords, kas viņu dziedāšanu bija sadzirdējis savā radiouztvērējā 25 kilometrus attālajā Bruklinas Bētelē.

”Tūlīt pat izbeidziet!” Raterfords viņus apsauca. ”Tas izklausās pēc kaķu kora.” Brāļi nokaunējās un nekavējoties izslēdza raidītāju. Bet nu viņi vismaz zināja, ka viss darbojas un viņi var sākt radiopārraides.

1924. gada 24. februārī notika pirmā oficiālā radiopārraide, kuras laikā Raterfords svinīgi pavēstīja, ka šī raidstacija tiks izmantota, lai ”sekmētu Ķēniņa Kristus uzdoto darbu”. Raterfords teica: ”Ar šīs raidstacijas starpniecību cilvēki neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības varēs uzzināt, kas Bībelē teikts par to, kādos laikos mēs dzīvojam.”

Pirmā radiopārraide noritēja ļoti sekmīgi. Radiostacija WBBR ar lieliem panākumiem darbojās veselus 33 gadus.

Tā paša gada jūlijā tika rīkots kongress ASV pilsētā Kolumbusā (Ohaio štats), un uz to sabrauca Bībeles pētnieki no visas pasaules. Runas izskanēja angļu, arābu, grieķu, franču, itāliešu, krievu, lietuviešu, poļu, ukraiņu, ungāru un vācu valodā, kā arī skandināvu valodās. Atsevišķas runas tika translētas radio. Turklāt brāļi vienojās ar vietējā laikraksta Ohio State Journal redakciju, ka ik dienu tiks publicēts pārskats par kongresu.

24. jūlijā (tā bija ceturtdiena) 5000 kongresa apmeklētāju visu dienu sludināja. Viņi izplatīja gandrīz 30 tūkstošus grāmatu un sāka mācīt Bībeli tūkstošiem cilvēku. Žurnālā Sargtornis tā tika nosaukta par ”pašu priecīgāko kongresa dienu”.

Nākamajā dienā kongresa apmeklētāji noklausījās, kā brālis Raterfords nolasa nopietnu paziņojumu, kurā tika nosodīti ne vien garīdznieki, bet arī politiskie vadītāji un komerciālās pasaules līderi. Paziņojumā, kas bija veidots līdzīgi juridiskam dokumentam, viņiem tika izvirzīta apsūdzība, ka viņi ”liedz cilvēkiem uzzināt par svētībām, ko nodrošinās Dieva valstība”. Tajā bija norādīts arī uz to, ka šie ietekmīgie cilvēki ”apliecina atbalstu Tautu Savienībai un ir pasludinājuši to par ”Dieva valstības politisko izpausmi uz zemes””. Bībeles pētniekiem bija vajadzīga liela drosme, lai šo vēsti darītu zināmu cilvēkiem.

 Sargtornī par šo kongresu bija teikts: ”Mūsu Kunga kareivji no Kolumbusas kongresa devās mājup, nostiprinājuši ticību. Viņi.. ir pārliecināti, ka viņus neapturēs nekāda vara un ienaidnieku raidītās ugunīgās bultas viņiem nenodarīs nekādu ļaunumu.” Viens no kongresa apmeklētājiem, vārdā Leo Klauss, atcerējās: ”Mēs bijām apņēmības pilni it visur izplatīt kongresā dzirdēto vēsti.”

Raterforda runa tika iespiesta atsevišķā bukletā, un Bībeles pētnieki oktobrī to sāka izplatīt. (Pavisam tika izplatīts miljoniem bukleta Apsūdzība garīdzniekiem eksemplāru.) Bībeles pētnieks Frenks Džonsons, kas sludināja Klīvlendā — mazā Oklahomas štata pilsētiņā —, bija apstaigājis viņam iedalīto teritoriju tik ātri, ka līdz laikam, kad viņam bija jāsatiekas ar pārējiem sludinātājiem, palika vēl 20 minūtes. Viņš nevarēja gaidīt pārējos uz ielas stūra, jo vairāki pilsētas iedzīvotāji, kam nepatika viņa sludināšana, gribēja viņu pārmācīt. Frenks nolēma paslēpties tuvējā baznīcā. Baznīca bija tukša, un viņš nolika pa bukletam uz katras sēdvietas un ielika vienu arī mācītāja Bībelē. Tikpat ātri kā iegājis baznīcā, viņš no tās izgāja. Viņam joprojām bija mazliet laika, tāpēc viņš iegāja vēl divās baznīcās un arī tur atstāja bukletus.

Tad Frenks steigšus devās uz norunāto tikšanās vietu. Tur nonācis, viņš paslēpās aiz degvielas uzpildes stacijas ēkas un vēroja, vai kaut kur nav redzami sadusmotie pilsētnieki. Viņi pabrauca garām ēkai, aiz kuras slēpās Frenks, bet viņu neieraudzīja. Tiklīdz viņi bija prom, pēc Frenka atbrauca brāļi un māsas, kas bija sludinājuši turpat netālu.

”Dodoties prom no pilsētas, mēs pabraucām garām trim baznīcām, kurās Frenks bija atstājis bukletus,” stāstīja viens no tās grupas sludinātājiem. ”Pie katras no šīm baznīcām ārā stāvēja kāds pussimts cilvēku. Daļa lasīja bukletu, citi to rādīja mācītājam. Mēs tik tiešām bijām devušies prom īstajā brīdī! Mēs pateicāmies Jehovam par to, ka viņš mūs sargāja un mums izdevās tik neparastā veidā darīt zināmu šo vēsti viņa ienaidniekiem.”

Arī citās zemēs Bībeles pētnieki sludināja tikpat dedzīgi un drosmīgi. Francijas ziemeļos Juzefs Krets sludināja poļu tautības ogļračiem. Viņš bija paredzējis uzstāties ar lekciju ”Drīz notiks mirušo augšāmcelšana”. Kad brāļi un māsas bija izplatījuši ielūgumus, vietējais mācītājs baznīcēniem piekodināja nekādā gadījumā neapmeklēt lekciju. Bet viņš panāca pilnīgi pretējo — uz to ieradās vairāk nekā 5000 cilvēku. Klausītāju vidū bija arī pats mācītājs. Juzefs viņu aicināja izteikties un aizstāvēt baznīcas mācības, bet viņš atteicās. Juzefs izplatīja visu līdzpaņemto literatūru. Bija redzams, ka Juzefa klausītāji ir izslāpuši pēc Dieva vārdiem. (Am. 8:11.)

Savukārt Bībeles pētnieks Klods Brauns sludināja Zelta Krastā (tagad Gana). Viņš uzstājās ar lekcijām un izplatīja literatūru, un tā daudzi cilvēki šajā zemē uzzināja Bībeles patiesību. Vienu no Kloda Brauna lekcijām apmeklēja kāds puisis, vārdā Džons Blanksons, kas mācījās par farmaceitu. Jau pavisam drīz viņš aptvēra, ka ir atradis patiesību. ”Es biju tik ļoti pacilāts, ka visu laiku  stāstīju par uzzināto citiem studentiem,” atminējās Džons.

Džons bija skaidri sapratis, ka mācība par trīsvienību nav balstīta uz Bībeli. Kādu dienu viņš aizgāja uz anglikāņu baznīcu, lai par šo tēmu padiskutētu ar mācītāju. Bet mācītājs viņu patrieca ar vārdiem: ”Tu neesi nekāds kristietis! Tu esi Velna bērns. Vācies prom!”

Kad Džons pārnāca mājās, viņš uzrakstīja mācītājam vēstuli, kurā piedāvāja daudzu klausītāju klātbūtnē apspriest šo baznīcas mācību. Mācītājs pasūdzējās Džona mācību iestādes vadībai, un galvenais lektors izsauca Džonu pie sevis.

”Vai tu patiešām uzrakstīji tādu vēstuli?” vaicāja lektors.

”Jā, kungs, uzrakstīju,” atbildēja Džons.

”Uzraksti viņam atvainošanos!” lektors pieprasīja.

Turpat lektora kabinetā Džons uzrakstīja: ”Mācītāja kungs! Lektors man lika Jums uzrakstīt vēstuli un atvainoties. Es esmu gatavs to darīt, ja vien Jūs atzīsiet, ka sludināt nepatiesību.”

”Blankson, vai tāda ir tava atvainošanās?” lektors izbrīnā iepleta acis.

”Jā, kungs. Man nav nekā cita, ko teikt.”

”Tevi izslēgs no skolas! Tu nepaliksi valsts uzturētā mācību iestādē, ja vērsīsies pret valsts baznīcas mācītāju!”

”Lektora kungs, padomājiet. Vai tad mēs nedrīkstam jūsu lekcijās uzdot jautājumus, ja kaut ko neesam sapratuši?”

”Protams, drīkstat.”

”Tieši tā es arī rīkojos. Mācītāja kungs skaidroja Bībeli, un es viņam uzdevu jautājumu. Bet viņš uz to nevarēja atbildēt. Par ko tad man viņam jāatvainojas?”

Nekādu atvainošanos mācītājs nesaņēma, un Džons Blanksons no skolas netika izslēgts.

Apkopojot gada laikā paveikto, žurnālā Sargtornis bija rakstīts: ”Mēs ar pārliecību varam teikt to pašu, ko sacīja Dāvids: ”Tu mani apjozīsi ar spēku kaujai.” (Psalms 18:39.) Šis gads mūs ir ļoti iedvesmojis, jo mēs spilgti izjutām, kā Kungs mums palīdz. Visi, kas viņam uzticīgi kalpo, ..ar lielu prieku ir sludinājuši labo vēsti.”

1924. gada nogalē mūsu organizācija nolēma uzbūvēt vēl vienu raidstaciju. Jauno raidstaciju būvēja netālu no Čikāgas, un to reģistrēja ar nosaukumu WORD. Tika uzstādīts raidītājs ar 5000 vatu jaudu, tāpēc WORD pārraides varēja dzirdēt simtiem kilometru rādiusā, un tās klausījās pat Kanādā.

Nākamajā gadā arvien spožāka kļuva garīgā gaisma. 1925. gadā Bībeles pētnieki labāk izprata Atklāsmes grāmatas 12. nodaļu. Diemžēl dažiem jaunie skaidrojumi nepatika, un viņi pārstāja kalpot Jehovam. Taču lielākā daļa Bībeles pētnieku ar sajūsmu uzņēma skaidrojumu par to, kas ir noticis debesīs un kā tas ietekmē Dieva kalpus uz zemes.