1., 2. Kāpēc mēles salīdzinājums ar uguni ir trāpīgs?

1871. gada oktobra sākumā ASV, Viskonsinas štata ziemeļaustrumos, plosījās meža ugunsgrēks, ko daudzi uzskata par postošāko šīs valsts vēsturē. Ugunij pieņemoties spēkā, liesmas un spēcīgais karstums nonāvēja vairāk nekā 1200 cilvēku un iznīcināja aptuveni divus miljardus koku. Iespējams, ugunsgrēku bija izraisījušas dažas dzirksteles no garām braucošajiem vilcieniem. Jēkaba vēstules 3. nodaļas 5. pantā lasāmie vārdi tiešām ir patiesi: ”Cik gan mazu uguni vajag, lai aizdedzinātu lielu mežu!” Kāpēc Jēkabs rakstīja šos vārdus?

² 6. pantā Jēkabs paskaidro savu domu, norādīdams: ”Mēle ir uguns.” Mēle attēlo runas spējas. Mūsu runa, tāpat kā uguns, var nodarīt lielu postu. Bībelē pat ir teikts, ka ”nāve un dzīvība stāv mēles varā”. (Sal. Pam. 18:21.) Protams, tas nenozīmē, ka mums vispār jāpārstāj runāt, lai nepateiktu kaut ko nepareizu, gluži tāpat kā mēs neatsakāmies no uguns aiz bailēm, ka tā mums kaitēs. Galvenais ir palikt situācijas noteicējiem. Ja kontrolējam uguni, tā ir ļoti noderīga — mēs varam gatavot ēdienu, sildīties un apgaismot sev ceļu tumsā. Ja savaldām savu mēli, mēs varam ar to godāt  Dievu un labvēlīgi ietekmēt citus. (Ps. 19:15.)

3. Kādus trīs jautājumus mēs apskatīsim?

³ Vienalga, vai mēs saziņā izmantojam skaņas vai zīmes, spēja paust savas domas un jūtas ir brīnišķīga dāvana no Dieva. Kā mēs varam izmantot šo dāvanu, lai stiprinātu, nevis apbēdinātu citus? (Nolasīt Jēkaba 3:9, 10.) Apskatīsim trīs jautājumus: kad runāt, ko runāt un kā runāt.

4. Kādas ir dažas situācijas, kad ir ”laiks klusēt”?

⁴ Sarunas ir neatņemama mūsu dzīves daļa, taču tas nenozīmē, ka mums jārunā nepārtraukti. Bībelē teikts, ka ir ”savs laiks klusēt”. (Sal. Māc. 3:7.) Klusējot, kad citi runā, mēs apliecinām viņiem cieņu. (Īj. 6:24.) Spēja savaldīt mēli un neizpaust konfidenciālu informāciju liecina par apdomību un spriestspēju. (Sal. Pam. 20:19.) Mēs rīkojamies gudri, ja neatbildam asi, kad kāds mūs aizvaino. (Ps. 4:5.)

5. Kā mēs varam apliecināt Dievam pateicību par runas dāvanu?

⁵ Taču Bībelē arī teikts, ka ir ”savs laiks, kad runāt”. (Sal. Māc. 3:7.) Ja mēs saņemtu skaistu dāvanu no drauga, mēs noteikti to nevis noliktu tālā stūrī, bet gan sāktu lietot, tā parādot pateicību par šo dāvanu. Pateicību par runas dāvanu, ko mums ir devis Jehova, mēs apliecinām, izmantojot to gudri. Piemēram, mēs varam stāstīt par savām jūtām un vajadzībām, ar vārdiem stiprināt citus un slavēt Dievu. (Ps. 51:17.) Kā noteikt, kad ir labākais laiks runāt?

6. Kā Bībelē paskaidrots, cik svarīgi ir izraudzīties sarunai piemērotu laiku?

⁶ To, cik svarīgi ir izraudzīties sarunai piemērotu laiku, palīdz saprast vārdi no Salamana Pamācību grāmatas 25. nodaļas 11. panta: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” Zelta āboli paši par sevi ir ļoti skaisti, bet sudraba traukā to skaistums izceļas vēl jo vairāk. Ja izvēlēsimies sarunai īsto brīdi, citiem būs vieglāk uzklausīt mūsu vārdus un tie sasniegs savu mērķi. Kā to panākt?

7., 8. Kā mūsu brāļi Japānā sekoja Jēzus piemēram, izvēloties īsto laiku, kad runāt par augšāmcelšanu?

⁷ Iespējams, mēs grasāmies sacīt tieši to, kas otram cilvēkam ir vajadzīgs. Taču, ja pateiksim to neīstajā brīdī, mūsu vārdi var izskanēt veltīgi. (Nolasīt Salamana Pamācības 15:23.) Minēsim kādu piemēru. 2011. gada martā zemestrīce un cunami nodarīja postījumus Japānas austrumu piekrastē, noslaukot no zemes virsas veselas pilsētas. Bojā gāja vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Kaut arī Jehovas liecinieki šajā apvidū izjuta dabas katastrofas sekas tāpat kā visi pārējie, viņi izmantoja katru iespēju mierināt citus ar Bībeles palīdzību. Taču daudzi vietējie iedzīvotāji bija pārliecināti budisti un tikpat kā neko nezināja par Bībeli. Mūsu brāļi nosprieda, ka uzreiz pēc cunami stāstīt bēdu sagrauztajiem cilvēkiem par cerību uz augšāmcelšanu nebūtu saprātīgi. Viņi izmantoja runas dāvanu, lai emocionāli atbalstītu katastrofā cietušos un, balstoties uz Bībeli, tiem paskaidrotu, kāpēc šādas briesmīgas nelaimes notiek ar nevainīgiem cilvēkiem.

⁸ Jēzus saprata, kad labāk bija klusēt, bet viņš arī zināja, kad bija īstais laiks runāt. (Jāņa 18:33—37; 19:8—11.) Reiz viņš sacīja saviem mācekļiem: ”Man  jums vēl daudz kas ir sakāms, bet pagaidām jūs to nevarat saprast.” (Jāņa 16:12.) Mūsu brāļi Japānā sekoja Jēzus piemēram. Divarpus gadus pēc cunami viņi, tāpat kā Jehovas liecinieki visā pasaulē, izplatīja bukletu Vēsts par valstību nr. 38, kura nosaukums bija Vai mirušie var atkal dzīvot?. Tajā laikā vairāk cilvēku bija gatavi uzklausīt brīnišķīgo vēsti par augšāmcelšanu, un daudzi labprāt paņēma bukletu. Bez šaubām, pastāv daudz atšķirīgu kultūru un reliģisko uzskatu, tāpēc mums jāliek lietā spriestspēja, lai izvēlētos sarunai piemērotu laiku.

9. Kādās situācijās ir īpaši svarīgi izraudzīties sarunai īsto laiku?

⁹ Ir situācijas, kurās ir īpaši svarīgi izraudzīties pareizo laiku, kad runāt. Var gadīties, ka mūs kāds aizvaino, varbūt pat bez ļauna nolūka. Būtu prātīgi vispirms pārdomāt, vai lieta ir tik nopietna, ka par to vispār jārunā. Ja uzskatām, ka ir pamatots iemesls kaut ko teikt, nebūtu gudri to darīt, kad jūtamies aizkaitināti, jo tad mūsu vārdi varētu izskanēt asi. (Nolasīt Salamana Pamācības 15:28.) Tāpat vajadzētu būt apdomīgiem, kad runājam par patiesību ar saviem neticīgajiem radiniekiem. Mēs vēlamies, lai viņi iepazītu Jehovu, bet mums jābūt pacietīgiem un vērīgiem. Ja teiksim īstos vārdus īstajā laikā, mums varbūt izdosies panākt, ka viņi mūs uzklausa.

10. a) Kāpēc mums jābūt uzmanīgiem vārdu izvēlē? b) No kāda runas veida mums jāizvairās?

¹⁰ Vārdi spēj gan ievainot, gan dziedēt. (Nolasīt Salamana Pamācības 12:18.) Sātana pasaulē nav nekas neparasts ar vārdiem sāpināt citus. Izklaides industrijas iespaidā daudzi ”trin savas mēles kā zobenu un raida kā bultas savus rūgtos vārdus”. (Ps. 64:4.) Kristiešiem jāvairās no šādas rīcības. Par ”rūgtiem vārdiem” var saukt sarkasmu — dzēlīgas piezīmes, kuru mērķis ir noniecināt vai kritizēt citus. Sarkastiski vārdi bieži ir domāti kā joks, taču tie var ātri pāraugt aizskarošā, nievājošā runā. Ļauns sarkasms pieder pie ”apvainojumiem”, kas kristiešiem jāatmet. Humors var padarīt interesantāku to, ko mēs sakām, bet mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu smīdināt citus ar dzēlīgām asprātībām, kas kādu sāpina vai pazemo. Bībelē ir lasāms aicinājums: ”No jūsu mutes lai nenāk neviens nelāgs vārds! Runājiet tikai to, kas der stiprināšanai, ja ir tāda vajadzība, — tad klausītājiem būs labums.” (Efes. 4:29, 31.)

11. Kā piemērotu vārdu izvēle ir saistīta ar sirdi?

¹¹ Jēzus mācīja: ”Ar ko sirds pilna, to mute runā.” (Mat. 12:34.) Tātad piemērotu vārdu izvēle sākas sirdī. Mūsu patiesās domas par citiem parasti atspoguļojas tajā, ko sakām. Ja mūsu sirdī ir mīlestība un līdzjūtība, mūsu runa, visticamāk, labvēlīgi ietekmēs citus un būs viņiem par stiprinājumu.

12. Kā mēs varam mācīties labāk izvēlēties vārdus?

¹² Piemērotu vārdu izvēle ir saistīta ar noteiktu piepūli un prasa spriestspēju. Pat gudrais ķēniņš Salamans gremdējās pārdomās, ”pūlēdamies atrast piemērotus vārdus, lai attiecīgus norādījumus pareizi uzrakstītu un lai izteicieni atbilstu patiesībai”. (Sal. Māc. 12:9, 10.) Vai jums bieži vien ir grūti atrast ”piemērotus vārdus”? Tādā gadījumā jums, iespējams,  vajadzētu palielināt savu vārdu krājumu. Viena iespēja to darīt ir pievērst uzmanību vārdu lietojumam mūsu organizācijas izdotajās publikācijās un Bībeles tulkojumā. Noskaidrojiet nesaprotamo izteicienu nozīmi. Vēl svarīgāk ir mācīties runāt tā, lai mūsu vārdi nāktu citiem par labu. Par Jehovu un viņa pirmdzimto Dēlu Bībelē var lasīt: ”Dievs tas Kungs man [Jēzum] ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos.” (Jes. 50:4.) Atvēlot laiku pārdomām par to, ko grasāmies teikt, mēs spēsim izraudzīties piemērotus vārdus. (Jēk. 1:19.) Mums būtu jāpadomā: vai šie vārdi tiešām izsaka to, ko es vēlos pateikt? Kā sacīto uztvers mans sarunas biedrs?

13. Kāpēc ir svarīgi izteikties saprotami?

¹³ Senajā Izraēlā ar taures skaņām sapulcināja tautu, aicināja to doties ceļā un lika karaspēkam gatavoties kaujai. Tāpēc Bībelē taures skaņa ir minēta, lai paskaidrotu, ka mums jārunā skaidri un saprotami. Ja taures skaņa būtu neskaidra, karaspēks, kas dodas uzbrukumā, varētu pieredzēt postu. Tāpat ir ar mums — ja izteiksimies pārāk nekonkrēti vai neskaidri, tas var citus samulsināt vai maldināt. Protams, cenšoties panākt, lai mūsu teiktais būtu skaidrs un nepārprotams, mēs nedrīkstam kļūt neiejūtīgi un netaktiski. (Nolasīt 1. Korintiešiem 14:8, 9.)

14. Kāds piemērs liecina, ka Jēzus runāja vienkārši un saprotami?

¹⁴ No Jēzus var mācīties, kā izvēlēties piemērotus vārdus. Pievērsīsim uzmanību viņa īsajai, taču iespaidīgajai runai, kas lasāma Mateja evaņģēlijā no 5. līdz 7. nodaļai. Jēzus nelietoja samākslotus un miglainus izteicienus; viņš nerunāja arī asi un aizskaroši. Viņa vārdi bija skaidri un vienkārši, un klausītājiem tos bija viegli attiecināt uz sevi. Piemēram, lai palīdzētu ļaudīm mazāk raizēties par dienišķo maizi, Jēzus pieminēja, kā Jehova rūpējas par debesu putniem. Pēc tam Jēzus jautāja saviem klausītājiem: ”Vai jūs neesat vērtīgāki par putniem?” (Mat. 6:26.) Šajos vienkāršajos un saprotamajos vārdos atspoguļojas Jēzus mīlestība, un tie ir ļoti aizkustinoši. Tagad aplūkosim trešo jautājumu, kas saistīts ar mūsu runas veidu.

15. Kāpēc mūsu runai jābūt patīkamai?

¹⁵ Tas, kā mēs kaut ko sakām, ir tikpat svarīgi kā tas, ko mēs sakām. Kad Jēzus runāja sinagogā Nācaretē — pilsētā, kurā viņš bija uzaudzis —, ļaudis ”brīnījās par patīkamajiem vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām”. (Lūk. 4:22.) Patīkamus vārdus ir viegli uzklausīt, un tie nekādā ziņā nemazina teiktā spēku. Šāds runas veids pat var padarīt mūsu vārdus pārliecinošākus. (Sal. Pam. 25:15.) Runājot laipni, smalkjūtīgi un ņemot vērā citu jūtas, mēs līdzināsimies Jēzum. Kad Jēzus redzēja, cik daudz ļaudis bija gatavi darīt, lai viņu dzirdētu, viņam kļuva to žēl un viņš ”tiem sāka daudz ko mācīt”. (Marka 6:34.) Pat tad, kad Jēzu nekrietni apvainoja, viņš neatbildēja asi. (1. Pēt. 2:23.)

16., 17. a) Kā mēs varam sekot Jēzus piemēram, runājot ar ģimenes locekļiem un tuviem draugiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kāds gadījums liecina, ka ar laipnu atbildi var panākt daudz ko labu?

¹⁶ Būt lēnprātīgiem un runāt taktiski dažkārt nav viegli, ja mūsu sarunas biedrs ir kāds, ko mēs labi pazīstam. Varbūt mums šķiet, ka sarunā ar  ģimenes locekli vai tuvu draugu mēs drīkstam izteikties ļoti tieši. Bet vai Jēzus uzskatīja, ka tuvā draudzība ar mācekļiem dod viņam tiesības runāt ar tiem asi? Nekādā ziņā! Kad Jēzus tuvākie līdzgaitnieki strīdējās par to, kurš ir lielāks, viņš tos laipni pamācīja un minēja piemēru ar bērnu. (Marka 9:33—37.) Draudzes vecākie var sekot Jēzus priekšzīmei, ja dod citiem padomus ”lēnprātības garā”. (Gal. 6:1.)

¹⁷ Pat ja kāds pasaka kaut ko aizvainojošu, daudz ko var panākt ar laipnu atbildi. (Sal. Pam. 15:1.) Lūk, piemērs, kas to apstiprina. Kāds pusaudzis, kuru māte audzināja viena, sāka dzīvot divējādu dzīvi. Labu gribēdama, kāda kristiete pateica viņa mātei: ”Ir tik žēl, ka tev nav veicies ar dēla audzināšanu.” Māte mirkli padomāja un tad sacīja: ”Tas tiesa, šobrīd viss neiet tā, kā vajadzētu, taču es vēl joprojām cenšos viņam palīdzēt. Parunāsim pēc Armagedona, tad mēs redzēsim, kā man ir veicies!” Mātes lēnprātīgā atbilde ļāva saglabāt mieru māsu starpā, turklāt tā nāca par labu viņas dēlam, kas bija dzirdējis šo sarunu. Viņš saprata, ka māte nav atmetusi viņam ar roku. Tas viņu pamudināja saraut saites ar draugiem, kas viņu slikti ietekmēja. Pēc kāda laika viņš kristījās un vēlāk kalpoja Bētelē. Vienalga, vai esam kopā ar ticības biedriem, ģimenes locekļiem vai nepazīstamiem cilvēkiem, mums jāraugās, lai mūsu runa ”vienmēr ir patīkama, lai tajā ir sāls”. (Kol. 4:6.)

18. Kā Jēzus piemērs mums palīdz runāt vārdus, kas nāk par labu citiem?

¹⁸ Spēja ietērpt vārdos savas domas un jūtas patiešām ir apbrīnojama. Mācīsimies no Jēzus — izraudzīsimies sarunai īsto laiku, izvēlēsimies piemērotus vārdus un runāsim tā, lai mūsos būtu patīkami klausīties. Tad mūsu runa nāks par labu tiem, kas mūsos klausās, un būs patīkama Jehovam, kurš mūs ir apveltījis ar spēju runāt.