Dieva personvārds Ebreju rakstos ir lietots gandrīz 7000 reižu. Ebreju valodā to rakstīja ar četriem līdzskaņiem (יהוה), ko dēvē par tetragrammu. Jaunās pasaules tulkojumā vietās, kur oriģināltekstā ir bijuši rakstīti šie četri burti, ir lietots Dieva vārds Jehova. Šis vārds Bībelē parādās daudz biežāk par jebkuru citu personvārdu. Bībelē uz Dievu ir attiecināti dažādi tituli un aprakstoši apzīmējumi, piemēram, ”Visvarenais”, ”Visaugstākais” un ”Kungs”. Tomēr ir tikai viens personvārds, kādā Bībeles sarakstītāji ir saukuši Dievu.

Bībeles sarakstītāji, Dieva Jehovas iedvesmoti, bieži lietoja viņa vārdu. Piemēram, pravietis Joēls rakstīja: ”Ikviens, kas piesauc Jehovas vārdu, tiks izglābts.” (Joēla 2:32.) Kāds no psalmu sacerētājiem izsaucās: ”Lai ļaudis zina, ka tu, kam vārds ir Jehova, — vien tu esi Visaugstākais, tu valdi pār visu zemi!” (Psalms 83:18.) Psalmu grāmatā vien, kas ir poētisku tekstu krājums, kurus ebreji labi zināja un mēdza dziedāt, Dieva vārds ir sastopams apmēram 700 reižu. Bet kāpēc daudzos Bībeles tulkojumos nav atrodams Dieva vārds? Un kāpēc šajā tulkojumā ir izmantota Dieva vārda forma ”Jehova”? Kāda ir Dieva vārda nozīme?

Kāpēc daudzos Bībeles tulkojumos nav atrodams Dieva vārds? Iemesli ir dažādi. Daļa tulkotāju uzskata, ka Visvareno Dievu nav vajadzīgs saukt kādā vārdā. Citus tulkotājus acīmredzot ir ietekmējusi ebreju tradīcija neizrunāt Dieva vārdu aiz bažām, ka tas varētu tikt apgānīts. Cituprāt, Dieva vārds jāaizstāj ar tituliem (”Kungs”, ”Dievs” u.c.) tāpēc, ka Dieva vārda izruna nav precīzi zināma. Tomēr, kā paskaidrots tālāk, šādi argumenti nav īsti pamatoti.

• Tie, kas apgalvo, ka Visvareno Dievu nav vajadzīgs saukt kādā vārdā, ignorē to, ka senos Bībeles rokrakstos (arī tajos, kas  tapuši pirms mūsu ēras) ir ietverts Dieva vārds. Kā jau bija minēts, Dieva personvārds Bībeles oriģināltekstā bija lietots apmēram 7000 reižu. Ir skaidri redzams, ka Dievs vēlas, lai cilvēki zinātu un lietotu viņa vārdu.

• Tulkotāji, kas nelieto Dieva vārdu, aizbildinoties ar iepriekšminēto ebreju tradīciju, atstāj bez ievērības faktu, ka ebreju pārrakstītāji neuzdrošinājās tekstos aizstāt Dieva vārdu ar kaut ko citu, lai gan daudzi no viņiem vairījās to izrunāt. Senos rokrakstos, kas atrasti pie Nāves jūras, Kumrānas apkaimē, Dieva vārds ir minēts daudz reižu. Daži Bībeles tulkotāji, lai norādītu, kur oriģināltekstā ir bijis Dieva vārds, šajās vietās raksta ”KUNGS” (ar lielajiem burtiem). Tomēr rodas jautājums: kāpēc šie tulkotāji, kas atzīst, ka oriģināltekstā Dieva vārds ir bijis rakstīts vairākus tūkstošus reižu, ir gatavi to aizstāt ar kādu citu vārdu vai vispār izņemt no Bībeles teksta? Ar kādām tiesībām viņi tā rīkojas? Tas jājautā viņiem pašiem.

• Tie, kuri apgalvo, ka Dieva vārdu nedrīkst lietot, jo nav precīzi zināms, kā tas būtu jāizrunā, tomēr nevairās lietot Jēzus vārdu, lai gan Jēzus mācekļi pirmajā gadsimtā izrunāja viņa vārdu citādi, nekā tas tiek izrunāts mūsdienās. Ebreju tautības kristieši Jēzus vārdu, visticamāk, izrunāja ”Jēšūa”, bet viņa tituls ebrejiski skanēja ”Māšīah” (Mesija). Grieķu valodā runājošie kristieši Jēzu sauca ”Iēsūs Hristos”, bet latīņu valodā Jēzus vārds un tituls bija ”Iesus Kristus”. Bībelē, kas sarakstīta svētā gara vadībā, tika iekļauta Jēzus vārda grieķiskā forma, un tas apliecina, ka pirmā gadsimta kristieši rīkojās pareizi, lietodami tādu Jēzus vārda formu, kāda bija pieņemta attiecīgajā valodā. Tādu pašu apsvērumu dēļ Bībeles Jaunās pasaules tulkojuma komisija uzskata, ka būtu pareizi lietot Dieva vārda formu ”Jehova”, lai gan tā, visticamāk, neatbilst izrunai, kādu senatnē lietoja ebreji.

Kāpēc Jaunās pasaules tulkojumā ir lietota Dieva vārda forma ”Jehova”? Tetragrammu — četrus līdzskaņus (יהוה) — latviski atveido JHVH. Senebreju rakstībā tika lietoti tikai līdzskaņi, tāpēc tetragrammā nav neviena patskaņa. Tajā laikā, kad senebreju valodā vēl runāja ikdienā, lasītājs labi zināja, kādi patskaņi jāizrunā, vārdu lasot.

Apmēram tūkstoš gadu pēc tam, kad Ebreju raksti bija pabeigti, Ebreju rakstu pārrakstītāji izgudroja punktu sistēmu patskaņu apzīmēšanai, lai norādītu, kā pareizi jāizrunā senebreju vārdi. Tomēr lielai daļai ebreju jau bija izveidojies māņticīgs priekšstats, ka Dieva vārdu nedrīkst izrunāt. Līdz ar to, lasot tekstu, kurā bija Dieva vārds, viņi to neizrunāja un aizstāja ar  dažādiem citiem vārdiem. Tāpēc tie, kas pārrakstīja tekstu, tetragrammas četrus līdzskaņus acīmredzot papildināja ar patskaņiem no vārdiem, ar kuriem lasot mēdza aizstāt Dieva vārdu. Šī iemesla dēļ senie rokraksti, kuros lietota punktu sistēma patskaņu apzīmēšanai, neļauj gūt pareizu priekšstatu par to, kā Dieva vārds tika izrunāts sākotnēji. Daļa zinātnieku uzskata, ka pareizā Dieva vārda izruna ir Jahve, bet citi dod priekšroku citiem variantiem. Vienā no Nāves jūras rokrakstiem, kurā ir lasāma daļa no grieķu valodā pārtulkotas 3. Mozus grāmatas, lietota Dieva vārda forma ”Iao”. Agrīnie baznīcas tēvi savos darbos ir lietojuši tādas formas kā ”Iae”, ”Iabe” un ”Iaūe”. Mēs nevaram izteikt kategoriskus apgalvojumus par Dieva vārda pareizo izrunu. Mums nav zināms, kā Dieva kalpi senatnē izrunāja viņa vārdu. (1. Mozus 13:4; 2. Mozus 3:15.) Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs, sazinoties ar saviem kalpiem, neslēpa savu vārdu un ka Dieva kalpi viņu uzrunāja šajā vārdā un to lietoja arī savstarpējās sarunās. (2. Mozus 6:2; 1. Ķēniņu 8:23; Psalms 99:9.)

Bet kāpēc šajā tulkojumā ir lietota Dieva vārda forma ”Jehova”? Galvenokārt tāpēc, ka tā jau sen ir pazīstama daudzās valodās.

Pirmais tulkojums angļu valodā, kurā bija iekļauts Dieva vārds, bija Viljama Tindeila 1530. gadā izdotais Pentateihs. Viņš savā tulkojumā Dieva vārdu rakstīja ”Iehouah”. 16. gadsimtā, kad Bībele tika pārtulkota lielākajās Eiropas valodās, šādu vai līdzīgu rakstību lietoja daudzi Bībeles tulkotāji, piemēram, Sebastjans Minsters (latīņu valodā, 1534), Pjērs Robērs Olivetāns (franču valodā, 1535), Antonio Bručoli (itāļu valodā, 1540) un Kasiodoro de Reina (spāņu valodā, 1569).

 Dieva vārda forma ”Jehova” jau sen ir labi pazīstama arī latviešu valodā. Piemēram, 17. gadsimta beigās izdotajā Ernsta Glika Bībeles tulkojumā, kas ir pirmais Bībeles tulkojums latviešu valodā, zemsvītras piezīmēs parādās vārds ”JEHOVAH”. Dieva vārds Jehova latviešu valodā parādās arī vēlāk — gan reliģiskā, gan laicīgā literatūrā. Formu ”Jehova” ir lietojuši ievērojami latviešu rakstnieki un dzejnieki, piemēram, tā ir lasāma Raiņa tulkotajā Dž. Bairona lugā ”Kains” un E. Veidenbauma atdzejotajā H. Heines balādē ”Belzacars”, to ir izmantojis J. Akuraters, J. Jaunsudrabiņš, A. Upīts un citi.

Pieminēdams valodnieku diskusijas par to, kura no Dieva vārda formām būtu jālieto, Aleksandrs Frānsiss Kērkpatriks, ilggadējs Kembridžas universitātes senebreju valodas profesors, 1930. gadā rakstīja: ”Svarīgākais ir nevis zināt precīzu izrunu, bet gan apzināties, ka tas ir Personvārds, nevis aprakstošs tituls, kāds, piemēram, ir vārds ”Kungs”.”

Ko nozīmē vārds ”Jehova”? Ebreju valodā vārds Jehova ir izteikts ar darbības vārdu, kura pamatforma nozīmē ”būt; kļūt”. Daļa Bībeles zinātnieku uzskata, ka šis darbības vārds ir lietots kauzatīvā formā, kas norāda uz darbības cēloni. Tā uzskata arī Bībeles Jaunās pasaules tulkojuma komisija. Tāpēc tiek skaidrots, ka Dieva vārds nozīmē ”viņš liek tapt”. Tomēr to nav iespējams apgalvot kategoriski, jo zinātniekiem šajā jautājumā nav pilnīgas vienprātības. Minētais Dieva vārda nozīmes skaidrojums labi atbilst gan tam, ka Jehova ir visa Radītājs, gan tam, ka viņš piepilda savu nodomu. Viņš ne vien ir radījis Visumu un ar saprātu apveltītās būtnes, bet arī, notikumiem attīstoties, pastāvīgi liek īstenoties savai gribai un nodomam.

Tātad vārda ”Jehova” nozīme neaprobežojas ar domu, ko sevī ietver līdzīgas nozīmes darbības vārds, kas lietots 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 14. pantā, kur ir teikts: ”Es būšu, kas gribēšu būt.” Šie vārdi neatklāj visas Dieva personvārda nozīmes nianses — tie raksturo Dievu tikai no viena aspekta, norādot, ka viņš jebkurā situācijā var kļūt par to, kas vajadzīgs, lai īstenotu savu nodomu. Kaut arī vārds ”Jehova” ietver šo domu, tā nozīme ir plašāka. Tas izsaka arī domu, ka viņš visam, ko ir radījis, var likt tapt par jebko vai darīt jebko, kas ir nepieciešams viņa nodoma īstenošanai.