Apustuļu darbi 9:1—43
9 Bet Sauls joprojām dega naidā pret Kunga mācekļiem un karsti vēlējās tos iznīcināt.+ Viņš aizgāja pie augstā priestera
2 un lūdza no tā vēstules Damaskas sinagogām, lai varētu aizturēt un sasietus vest uz Jeruzālemi visus šī ceļa* piekritējus,+ ko viņš atrastu, — gan vīriešus, gan sievietes.
3 Kad Sauls bija ceļā un tuvojās Damaskai, pēkšņi no debesīm viņu apspīdēja gaisma.+
4 Viņš nokrita zemē un izdzirdēja balsi viņam sakām: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?”
5 ”Kungs, kas tu esi?” viņš vaicāja. Tas atbildēja: ”Es esmu Jēzus,+ ko tu vajā.+
6 Bet celies un ej uz pilsētu, un tev pateiks, kas tev jādara.”
7 Saula ceļabiedri stāvēja kā bez valodas, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.+
8 Kad Sauls piecēlās no zemes, viņš neko neredzēja, kaut arī viņa acis bija vaļā, un viņu pie rokas ieveda Damaskā.
9 Trīs dienas viņš neko neredzēja+ un ne ēda, ne dzēra.
10 Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja,+ un Kungs viņu parādībā uzrunāja: ”Hananja!” Viņš atsaucās: ”Jā, Kungs!”
11 Kungs viņam sacīja: ”Dodies uz ielu, ko sauc par Taisno, un Jūdas namā uzmeklē cilvēku, vārdā Sauls, kas ir no Tarsas.+ Viņš pašreiz lūdz Dievu
12 un parādībā ir redzējis, ka vīrs, ko sauc Hananja, atnāk un uzliek viņam rokas, lai viņš atgūtu redzi.”+
13 Bet Hananja atbildēja: ”Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo cilvēku, cik daudz ļauna viņš ir darījis taviem svētajiem Jeruzālemē.
14 Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru piešķirtām pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.”+
15 Taču Kungs sacīja: ”Ej, jo es viņu esmu izraudzījies,+ lai viņš nestu manu vārdu tautām,+ ķēniņiem+ un izraēliešiem.
16 Es viņam parādīšu, cik daudz viņam būs jācieš mana vārda dēļ.”+
17 Tad Hananja devās uz to namu un, uzlicis Saulam rokas, sacīja: ”Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās, kad tu biji ceļā, ir sūtījis mani, lai tu atgūtu redzi un tiktu piepildīts ar svēto garu.”+
18 Tūlīt pat Saulam kā zvīņas nokrita no acīm, un viņš atkal varēja redzēt. Viņš piecēlās un tika kristīts,
19 bet pēc tam paēda un atguva spēkus.
Dažas dienas viņš palika pie mācekļiem Damaskā+
20 un nekavējoties sāka sinagogās sludināt par Jēzu, ka tas ir Dieva Dēls.
21 Visi, kas viņu dzirdēja, brīnījās un runāja: ”Vai šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē apkaroja tos, kas piesauc šo vārdu?+ Vai arī šeit viņš neieradās, lai tos apcietinātu un vestu pie virspriesteriem?”+
22 Bet Sauls darbojās aizvien dedzīgāk un radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pārliecinoši pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.+
23 Pēc kāda laika jūdi nosprieda viņu nogalināt,+
24 taču Sauls uzzināja par viņu plāniem. Jūdi dienu un nakti uzmanīja pilsētas vārtus, gribēdami Saulu nonāvēt.
25 Tāpēc naktī viņa mācekļi grozā nolaida viņu lejā caur logu, kas bija mūrī.+
26 Ieradies Jeruzālemē,+ viņš centās pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, jo neticēja, ka viņš ir kļuvis par mācekli.
27 Tad Barnaba+ nāca viņam talkā, aizveda viņu pie apustuļiem un tiem sīki izstāstīja, kā Sauls ceļā bija redzējis Kungu,+ kā tas ar viņu bija runājis un kā viņš Damaskā droši bija sludinājis Jēzus vārdā.+
28 Tā Sauls palika pie tiem un brīvi staigāja pa visu Jeruzālemi, droši sludinādams Kunga vārdā.
29 Viņš sarunājās un strīdējās* ar grieķiski runājošajiem jūdiem, bet tie mēģināja viņu nogalināt.+
30 Kad par to uzzināja brāļi, tie aizveda Saulu uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.+
31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā+ bija miers. Tā tika stiprināta un auga, dzīvojot Jehovas* bijībā un saņemot svētā gara mierinājumu.+
32 Pēteris pārstaigāja visu apvidu un nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.+
33 Tur viņš ieraudzīja kādu cilvēku, vārdā Ainejs, kas jau astoņus gadus paralizēts gulēja gultā.
34 Pēteris viņam teica: ”Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina.+ Celies augšā un sakārto savu gultu!”,+ un Ainejs tūlīt piecēlās.
35 Kad visi, kas dzīvoja Lidā un Šāronas līdzenumā, viņu redzēja, tie sāka ticēt Kungam.
36 Bet Jafā bija kāda mācekle, vārdā Tabita, grieķiski — Dorka*. Viņa darīja daudz labu darbu un dāsni palīdzēja trūcīgajiem.
37 Tajā laikā viņa saslima un nomira, un viņu apmazgāja un noguldīja augšistabā.
38 Tā kā Lida ir netālu no Jafas, tad mācekļi, uzzinājuši, ka Pēteris ir tur, sūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: ”Lūdzu, steigšus nāc pie mums!”
39 Pēteris devās tiem līdzi. Kad viņš ieradās, viņu uzveda augšistabā, un ap viņu sanāca visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas kreklus un virsdrēbes, ko Dorka bija darinājusi.
40 Pēteris lika visiem iziet ārā+ un, nometies ceļos, lūdza Dievu. Pēc tam viņš pagriezās pret mirušo un teica: ”Tabita, celies augšā!” Atvērusi acis, tā ieraudzīja Pēteri un piecēlās sēdus.+
41 Pēteris pasniedza viņai roku un piecēla viņu kājās. Tad viņš pasauca svētos un atraitnes, un visi redzēja, ka Tabita ir dzīva.+
42 Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam.+
43 Pēteris krietnu laiku palika Jafā pie kāda Sīmaņa, kas bija ādminis.+
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”diskutēja”.
^ Sk. pielikumu A5.
^ Aram. vārds Tabita un gr. vārds Dorka nozīmē ”gazele”.
