Es esmu dzimis kādā Saksijas ciemā — tolaik tā bija Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) teritorija. Gaisotne mūsu ģimenē bija silta un sirsnīga, un vecāki manī ieaudzināja augstas morāles normas. VDR bija komunistiska valsts, tāpēc lielākajai daļai Saksijas iedzīvotāju reliģija nebija svarīga. Es uzskatīju, ka Dieva nav. Pirmajos 18 mūža gados manu pasaules uzskatu veidoja divas ideoloģijas — ateisms un komunisms.

Komunisms man likās pievilcīgs, jo man patika ideja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Turklāt es ticēju, ka viss īpašums ir godīgi jāsadala, lai likvidētu plaisu starp galēju bagātību un nabadzību. Tāpēc es sāku darboties komunistiskās jaunatnes organizācijā. 14 gadu vecumā es ļoti aktīvi piedalījos makulatūras vākšanas kampaņā, un vietējās pilsētiņas Aues varas pārstāvji pateicībā par manām pūlēm man piešķīra Aues goda pilsoņa nosaukumu. Būdams pavisam jauns, es jau biju iepazinies ar vairākiem augsta ranga VDR politiķiem. Biju pārliecināts, ka tiecos pēc pareiziem mērķiem un mani gaida gaiša nākotne.

Bet tad mana pasaule pēkšņi sabruka. 1989. gadā krita Berlīnes mūris, un reizē ar to saira arī Austrumeiropas komunistiskais bloks. Vienam satricinājumam sekoja nākamais. Drīz vien es uzzināju, ka VDR daudzi bija cietuši no netaisnības. Piemēram, pret cilvēkiem, kas neatbalstīja komunistisko ideoloģiju, izturējās kā pret otrās šķiras pilsoņiem. Kā gan tas bija iespējams? Vai tad mēs, komunisti, nebijām pārliecināti, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi? Vai komunisms bija tikai ilūzija? Es jutu, ka zaudēju pamatu zem kājām.

Tad es mainīju savas prioritātes un nolēmu nodoties mūzikai un mākslai. Man bija izredzes pēc mūzikas vidusskolas iestāties augstskolā, un es sapņoju par mūziķa un gleznotāja karjeru. Es arī atmetu morālās vērtības, ko biju mācījies bērnībā. Tagad man svarīgāk bija izklaidēties, un es mēdzu satikties ar vairākām meitenēm vienlaikus. Tomēr mūzika, māksla un it kā bezrūpīgais dzīvesveids neaizpildīja tukšumu manā dzīvē. Pat manās gleznās atspoguļojās nemiers un bailes. Ko nesīs nākotne? Kāda ir dzīves jēga?

Kad es galu galā atradu atbildes uz šiem jautājumiem, tās mani dziļi pārsteidza. Kādu vakaru es skolā sēdēju kopā ar citiem audzēkņiem, un mēs runājām par nākotni. Viena no meitenēm, vārdā Mandija *, bija Jehovas lieciniece. Tovakar viņa man deva labu padomu. ”Andrēas,” viņa man sacīja, ”ja gribi atrast atbildes uz saviem jautājumiem par dzīvi un nākotni, ieskaties Bībelē.”

Skepticisms manī cīnījās ar ziņkāri, un ziņkāre guva virsroku. Mandija pievērsa manu uzmanību Daniēla grāmatas 2. nodaļai, un tur izlasītais mani satrieca. Šajā pravietojumā ir aprakstītas pasaules lielvaras, kuras ir nomainījušas cita citu un kuru spēcīgā ietekme ir jūtama līdz mūsdienām. Mandija man parādīja arī citus Bībeles pravietojumus, kas attiecas uz mūsu nākotni. Beidzot es sāku saņemt atbildes, kuras biju meklējis! Bet kas bija uzrakstījis šos pravietojumus, un kas spēja tik precīzi paredzēt nākotni? Vai tiešām Dievs tomēr pastāv?

Mandija mani iepazīstināja ar diviem Jehovas lieciniekiem — Horstu un Angēliku. Šis laulātais pāris man palīdzēja iepazīt Dieva Rakstus. Drīz es pārliecinājos, ka Jehovas liecinieki ir vienīgā reliģiskā organizācija, kas konsekventi lieto Dieva personvārdu Jehova un stāsta par šo vārdu citiem. (Psalms 83:18; Mateja 6:9.) Es uzzināju, ka Dievs Jehova mums piedāvā iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Psalmā 37:9 teikts: ”Tie, kas cer uz Jehovu, iemantos zemi.” Man patika tas, ka šī iespēja ir dota visiem, kas cenšas dzīvot saskaņā ar Bībelē aprakstītajām Dieva normām.

Taču man nebija viegli mainīties, lai dzīvotu tā, kā māca Bībele. Panākumi, ko biju guvis mākslā un mūzikā, bija padarījuši mani lepnu, tāpēc man vispirms bija jāmācās pazemība. Grūti nācās arī atteikties no amorālā dzīvesveida. Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam par to, ka viņš ir pacietīgs, žēlsirdīgs un saprotošs pret tiem, kas no sirds cenšas dzīvot pēc Bībeles principiem.

Līdz 18 gadu vecumam mani veidoja komunisms un ateisms, bet kopš tā laika mans ceļvedis dzīvē ir Bībele. Es pārstāju baidīties no nākotnes, un mana dzīve ieguva jēgu. 1993. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku, un 2000. gadā es apprecējos ar Tabitu, kas arī dedzīgi kalpo Jehovam. Mēs daudz laika veltām tam, lai palīdzētu citiem labāk saprast Bībeli. Mēs bieži sastopam cilvēkus, kas tāpat kā es ir audzināti komunisma un ateisma garā. Palīdzot viņiem iepazīt Jehovu, es jūtu lielu gandarījumu.

Kad es sāku kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem, mani vecāki bija šausmās. Tomēr vēlāk viņi sāka saskatīt, cik labvēlīgi tas ietekmē manu dzīvi. Man par lielu prieku, tagad viņi lasa Bībeli un apmeklē Jehovas liecinieku draudzes sapulces.

Mums ar Tabitu ir laimīga laulība, jo mēs cītīgi cenšamies ievērot padomus, kas Bībelē doti laulātiem pāriem. Piemēram, mūsu laulību stiprina Bībeles padoms būt uzticīgiem viens otram. (Ebrejiem 13:4.)

Mani vairs nemoka neziņa un bailes par nākotni. Es jūtos piederīgs pasaules mēroga ticības biedru saimei, kurā valda patiess miers un vienotība. Šajā garīgajā ģimenē mēs visi esam vienlīdzīgi. Tieši pēc tā es visu mūžu esmu ilgojies un tiecies.