”To cilvēku, kas mirst nāvīgā grēka stāvoklī, dvēseles tūlīt pēc nāves dodas uz elli, kur tās izcieš elles sodu, ”mūžīgo uguni”.” (Katoliskās Baznīcas katehisms.) Elle dažreiz tiek skaidrota kā mūžīga atšķirtība no Dieva.

”Kura dvēsele grēko, tā mirs.” (Ecehiēla 18:4.) ”Mirušie nezina neko.” (Pulcētājs 9:5.) Ja dvēsele nomirst un ir bez apziņas, kā gan tā varētu ciest ”mūžīgo uguni” vai sāpes, ko sagādā mūžīga atšķirtība no Dieva?

Bībelē lietotie ebreju un sengrieķu vārdi, ko mēdz tulkot ar vārdu ”elle”, īstenībā apzīmē simbolisku vietu, kur nonāk mirušie. Piemēram, Bībelē par Jēzus augšāmcelšanu bija pravietots: ”Tu nepametīsi manu dvēseli šeolā.” (Apustuļu darbi 2:27, Bībeles 2012. gada izdevums.) Ir skaidrs, ka trīs dienas, kamēr Jēzus bija miris, viņš atradās kapā, nevis cieta kādā mocību vietā vai pieredzēja atstumtību no Dieva.

Nežēlība nepiesaista Dievam; tieši otrādi, tā atgrūž. ”No bērnības man mācīja par ugunīgu elli,” stāsta Rosio, kas dzīvo Meksikā. ”Es ļoti baidījos no Dieva un pat iedomāties nespēju, ka viņam piemīt arī labas īpašības. Manā uztverē viņš bija dusmīgs un neiecietīgs.”

Rosio viedoklis par Dievu mainījās, kad viņa uzzināja, kas Bībelē teikts par Dieva spriedumiem un mirušo stāvokli. ”Es izjutu atvieglojumu, man kā akmens no sirds novēlās,” viņa stāsta. ”Es pārliecinājos, ka Dievs mums vēl pašu labāko, ka viņš mūs mīl un ka es varu viņu mīlēt. Viņš ir kā tēvs, kas paņem pie rokas savus bērnus un tos sargā.” (Jesajas 41:13.)

Baidoties no elles ugunīm, daudzi ir centušies dzīvot dievbijīgi, bet Dievs nevēlas, ka mēs viņam kalpotu aiz bailēm. Jēzus teica: ”Mīli Jehovu, savu Dievu!” (Marka 12:29, 30.) Zinot, ka Dievs tagad nerīkojas netaisni, mēs saprotam, ka arī nākotnē varam gaidīt taisnīgus spriedumus. Mēs ar pārliecību varam teikt, tāpat kā Ījaba draugs Ēlihus: ”Nav iespējams, ka Dievs darītu ļaunu, ka Visvarenais rīkotos netaisni!” (Ījaba 34:10.)