KAD bija pagājis kāds laiks pēc Simsona nāves, Izraēla tautu tiesāja pravietis Samuēls. Izraēlieši uzstāja, lai Samuēls viņiem ieceļ ķēniņu, jo viņi gribēja būt līdzīgi citām tautām. Kaut gan šāda prasība bija apvainojums Jehovam, viņš Samuēlam lika paklausīt tautai. Dievs par ķēniņu izraudzījās kādu pazemīgu cilvēku, kuru sauca par Saulu. Ar laiku ķēniņš Sauls tomēr kļuva augstprātīgs un pārstāja klausīt Dievam, tāpēc Dievs Jehova atmeta Saulu un deva Samuēlam norādījumu iecelt par ķēniņu jaunekli, vārdā Dāvids. Taču pagāja vēl daudzi gadi, līdz Dāvids kāpa tronī.

Reiz, kad Dāvids vēl bija pavisam jauns, viņš devās apciemot savus brāļus Saula karaspēka nometnē. Izraēliešu karavīri bija ļoti nobijušies no viena ienaidnieku karotāja — milzīga auguma filistieša Goliāta, kas ņirgājās par izraēliešiem un viņu Dievu. Sašutis par Goliāta nievām, Dāvids pieņēma filistieša izaicinājumu cīnīties ar viņu. Dāvids iznāca pretī gandrīz trīs metrus garajam Goliātam, bruņojies vienīgi ar lingu un dažiem akmeņiem. Kad Goliāts sāka zoboties par Dāvidu, jauneklis atteica, ka viņš ir labāk apbruņots nekā Goliāts, jo dodas cīņā Dieva Jehovas vārdā. Dāvids notrieca Goliātu zemē ar vienu vienīgu akmeni un nogalināja ienaidnieku ar viņa paša zobenu. To redzot, filistieši metās bēgt.

Sākumā Saulu dziļi iespaidoja Dāvida drosme, un viņš iecēla Dāvidu par savas armijas virspavēlnieku, bet vēlāk ķēniņš sāka stipri apskaust Dāvidu. Dāvidam nācās bēgt, lai glābtu savu dzīvību, un vairākus gadus viņš bija spiests pavadīt bēguļojot. Zinādams, ka Saulu par ķēniņu ir iecēlis Dievs Jehova, Dāvids palika uzticīgs ķēniņam, kaut gan tas centās Dāvidu nogalināt. Galu galā Sauls gāja bojā kaujas laukā, un Dāvids drīz vien kļuva par ķēniņu, kā Jehova to bija solījis.

Ķēniņš Dāvids ļoti vēlējās uzcelt Jehovam templi, taču Jehova viņam pavēstīja, ka šo uzdevumu paveiks nevis Dāvids, bet gan kāds no viņa pēcnācējiem. Tas izrādījās viņa dēls Salamans. Tomēr Dievs atalgoja Dāvidu, slēgdams ar viņu īpašu derību: Dāvida pēcnācēji veidos valdnieku dinastiju, no kuras beigu beigās nāks glābējs — Ēdenē apsolītais ”dzimums”. Tas būs Dieva sūtītais Mesija, kas nozīmē ”svaidītais”. Jehova apsolīja, ka Mesija būs valdnieks, kura Valstība jeb valdība pastāvēs mūžīgi.

Dāvids bija dziļi pateicīgs Jehovam. Viņš sagādāja daudz būvmateriālu un dārgmetālu tempļa celtniecībai. Dieva iedvesmots, Dāvids arī sacerēja daudzus psalmus. Sava mūža nogalē viņš izteicās: ”Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles.” (2. Samuēla 23:2.)

1. Samuēla grāmata; 2. Samuēla grāmata; 1. Laiku grāmata; Jesajas grāmata, 9. nodaļa, 6. pants; Mateja evaņģēlijs, 21. nodaļa, 9. pants; Lūkas evaņģēlijs, 1. nodaļa, 32. pants; Jāņa evaņģēlijs, 7. nodaļa, 42. pants.