MŪSU ĒRAS 33. gadā, Vasarsvētku dienā, kad bija aizritējušas desmit dienas pēc Jēzus pacelšanās debesīs, apmēram 120 Jēzus mācekļu bija sapulcējušies kādā Jeruzalemes namā. Piepeši atskanēja rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un notika brīnums — mācekļi sāka runāt svešās valodās, kuras viņi iepriekš nebija pratuši. Kā tas bija iespējams? Dievs viņiem bija devis savu svēto garu.

Ārā bija daudz ļaužu, jo Jeruzaleme bija pilna viesu, kas no dažādām zemēm bija ieradušies pilsētā uz svētkiem. Šie cilvēki bija bezgala pārsteigti, kad izdzirdēja, ka Jēzus mācekļi brīvi runā viņu valodās. Paskaidrodams, kas ir noticis, apustulis Pēteris atsaucās uz pravieša Joēla vārdiem, ka Dievs ”izlies” savu garu un cilvēki, kas to saņems, iegūs brīnumainas gara dāvanas. (Joēla 3:1, 2.) Šī iespaidīgā svētā gara darbības izpausme bija nepārprotams pierādījums, ka Dieva labvēlība tagad pieder nevis vairs izraēliešu tautai, bet gan nupat nodibinātajai kristiešu draudzei. Turpmāk visiem, kas vēlējās kalpot Dievam saskaņā ar viņa gribu, bija jākļūst par Kristus sekotājiem.

Tikmēr pretestība auga, un kristiešu ienaidnieki iemeta apustuļus cietumā. Bet naktī Jehovas eņģelis atvēra cietuma durvis un teica apustuļiem, lai viņi turpina sludināt. Kad ausa rīts, apustuļi tieši tā arī darīja. Viņi iegāja templī un sāka mācīt cilvēkus un stāstīt tiem labo vēsti par Jēzu. Reliģiskie pretinieki saniknoti pavēlēja viņiem pārtraukt sludināšanu, bet apustuļi drosmīgi atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:28, 29.)

Vajāšanas kļuva arvien sīvākas. Jūdi apsūdzēja mācekli Stefanu Dieva zaimošanā un nomētāja viņu akmeņiem. Notiekošo vēroja kāds jauns cilvēks, Sauls no Tarsas, un viņam šī slepkavība visnotaļ bija pa prātam. Pēc tam Sauls devās uz Damasku, lai apcietinātu visus, kas seko Kristum. Bet ceļā viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm, un kāda balss viņu uzrunāja: ”Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” Gaismas apžilbināts, Sauls zaudēja redzi. Viņš vaicāja: ”Kas tu esi, Kungs?” Balss atbildēja: ”Es esmu Jēzus.” (Apustuļu darbi 9:3—5.)

Trīs dienas vēlāk Jēzus sūtīja savu mācekli Ananiju atdot Saulam acu gaismu. Sauls tika kristīts un sāka bezbailīgi sludināt par Jēzu. Viņš kļuva pazīstams kā apustulis Pāvils — dedzīgs kristiešu draudzes loceklis.

Sākumā Jēzus mācekļi labo vēsti par Dieva Valstību sludināja tikai ebrejiem un samariešiem. Bet tad eņģelis parādījās dievbijīgam romiešu armijas virsniekam Kornēlijam un lika, lai viņš sūta ļaudis un ataicina pie sevis apustuli Pēteri. Apustulis ieradās pie Kornēlija un kopā ar citiem kristiešiem sludināja Kornēlijam un viņa saimei. Kamēr Pēteris runāja, pār šiem ticīgajiem neebrejiem nāca svētais gars, un apustulis lika tos kristīt Jēzus vārdā. Turpmāk cilvēkiem no visām tautām pavērās iespēja iegūt mūžīgu dzīvi. Kristiešu draudze bija gatava sludināt labo vēsti tuvu un tālu.

Apustuļu darbi, 1. nodaļa, 1. pants—11. nodaļa, 21. pants.